Ģeometrisku priekšmetu tonāls zīmējums. Sestā stadija

Kad pustoņi izēnoti, nedaudz ieklāj toni apgaismotajiem laukumiem. Vislielāko kontrastu veido vistuvākā priekšmeta gaismēnas robeža, (šajā gadījumā četrstūra piramīdas tuvākā šķautne).

Ģeometrisku priekšmetu tonāls zīmējums. Piektā stadija

Ieklāj pustoņus. Tā kā apgaismojums ir no augšas, visas augšējās plaknes atstāj baltas.

Ģeometrisku priekšmetu tonāls zīmējums. Ceturtā stadija

Pastiprina ēnas, sākot no tuvākajām šķautnēm.

Ģeometrisku priekšmetu tonāls zīmējums. Trešā stadija

Krītošās ēnas ieklāj tumšākas nekā pašēnas.

Ģeometrisku priekšmetu tonāls zīmējums. Otrā stadija

Ieklāj ēnas laukumu. Uzbūves līnijas netiek izdzēstas. Ēnojot apvieno pašēnu un krītošo ēnu.

Ģeometrisku priekšmetu tonāls zīmējums. Pirmā stadija

Vispirms zīmē priekšmetu uzbūvi. Uzzīmē arī krītošās ēnas.

Tonālās attiecības. Lode

1. Vistumšākā vieta, zīmējot lodi, ir gaismēnas robeža.
2. Lodi nedrīkst apvilkt ar līniju.
3. Krītošās ēnas tumšākā vieta ir tā, kas atrodas vistuvāk attiecībā pret zīmētāju.
4. Lodes sānus zīmē ar niansēti pelēkiem toņiem.
5. Strīpojumu nevajag zīmēt ar izliektām līnijām. Formu veido, mainot tumšuma pakāpes, neviis strīpojuma virzienu.

Tonālās attiecības. Cilindrs

1. Lai veidotu apjomu apaļiem objektiem, nepieciešams reflekss.
2. Tonālās pārejas jāzīmē vienmērīgi, cilindra vislielākais kontrasts  ir vietā, kur sākas pašēna.

Tonālās attiecības. Kubs

1. Ēnas laukums (pašēna un krītošā ēna) ir vienmēr ir tumšāks par pusēnu.
2. Viskontrastainākā vieta zīmējumā ir gaismēnas robeža (šajā gadījumā kuba tuvākā šķautne).
3. Kuba tālākās malas zīmē ar mazāku kontrastu.
4. Tonālā zīmējumā jāizvairās no priekšmetu un ēnu kontūras.

Serafima Zabela. Sīpoli

Edgars Miķelsons. Zīmējums ar zilu pildspalvu

Sešstūra uzbūve

Lodes uzbūve. Trīspadsmitā stadija

Zīmē pustoņus, veidojot lodes formu.

Lodes uzbūve. Divpadsmitā stadija

Ēnojot patumšina vietas, kuras atrodas vistuvāk.

Lodes uzbūve. Vienpadsmitā stadija

Krītošo ēnu ieklāj tumšāku par pašēnu.

Lodes uzbūve. Desmitā stadija

Ieklāj ēnas laukumu.

Lodes uzbūve. Devītā stadija

Iezīmē krītošo ēnu. Ēna tiek zīmēta kā elipse. Slīpās līnijas gar lodes sāniem parāda apgaismojma virzienu. Horizontāles ap krītošo ēnu ir proporciju līnijas.

Lodes uzbūve. Astotā stadija

Uz horizontālā šķēluma zīmē elipsi. Uz vertikālā šķēluma zīmē divas elipses. Visas elipses krustojas vienā punktā.

Lodes uzbūve. Septītā stadija

Uz vidējā šķēluma zīmē apli.

Lodes uzbūve. Sestā stadija

Abiem šķēlumiem atrod viduspunktu.

Lodes uzbūve. Piektā stadija

Cauri sānu plakņu viduspunktam izvelk līnijas, kuras savieno ar satekpunktu. Kubs tiek pārgriezts uz pusēm. Uz šī šķēluma vēlāk tiks zīmēta elipse perspektīvā. Cauri šiem pašiem viduspunktiem izvelk vertikālas līnijas, kuras savienojot rada šķēlumu. Uz vidējā griezuma tiks zīmēts aplis.

Lodes uzbūve. Ceturtā stadija

Visām kuba plaknēm atrod viduspunktu, sakrustojot plakņu stūrus.

Lodes uzbūve. Trešā stadija

No kuba tālākās malas novelk vertikāles. Vertikāles, krustojoties ar līnijām no satekpunkta, veido kuba tālāko plakni.

Lodes uzbūve. Otrā stadija

Uz viduslīnijas izvēlas satekpunktu. Satekpunktu savieno ar kvadrāta stūriem. Novelk kuba tālāko malu.

Lodes uzbūve. Pirmā stadija

Lai uzzīmētu lodi, vispirms jāuzbūvē kubs, kurā lode atradīsies. Lode ir trīs dimensiju objekts un kubs palīdzēs izprast lodes formas būtību. Vispirms jāuzzīmē kvadrāts un kvadrāta viduslīnija.

Skicēšana

Skicēšana

Skicēšana

Atvērtas kastes uzbūve

Mērīšana

Proporcijas jāmēra, roku turot taisnu.

Portrets

Skicēšana. Portrets

Skicēšana ar tušu un otu

Skicēšana

Skicēšana būtiski atšķiras no uzbūves zīmējuma, galvenokārt ar ātrumu. Skici var zīmēt dažas sekundes vai dažas minūtes. Skices mērķis ir uztvert būtisko, raksturīgo. Skicei jābūt brīvai, veiklai. Skicēt var priekšmetus, dzīvniekus, cilvēkus, dabu, visu, kas redzams apkārt. Skicēt var fantāzijas un idejas. Skicēt var noskaņojumu. Skicējot tiek attīstīts uztveres ātrums. Skicējot atrod savu zīmēšanas stilu. Skicējot rodas idejas.

Artūrs Krjukovs. Zīmējums ar zilu pildspalvu

Uzdevums: Grāmatas perspektīvā

Grāmatas uzliktas viena uz otras, dažādos pagriezienos. Grāmatas zīmē caurspīdīgas, lai var izsekot perspektīvas samazinājumam. Caur grāmatu stūriem velk horizontāles un vertikāles, lai noteiktu proporcijas. Redzamās grāmatu daļas iezīmē tumšākas, uzbūves līnijas zīmē vieglākas.

Uzdevums: tehniku apvienošana. Ceturtā stadija

Kad akvarelis izžuvis, var sākt zīmēt ar flomastru. Vēlams izmantot pēc iespējas tievāku flomastru (piemēram, 0,38). Smalka flomastra līnijas maksimāli pietuvinās zīmuļa strīpojuma tehnikai, tikai jāatceras, ka izdzēst neko nevarēs. Vispirms ieklāj krītošās ēnas, lai veidotos kontrasts. Krītošās ēnas var būt pilnīgi melnas. Arī pustoņus jāzīmē ar flomastru, taču tajos var likt arī zīmuli. Ar zīmuli nevajag zīmēt ēnas, jo pietiekamu tumšumu neizdosies panākt. Jāievēro secība, - zīmulis iet pa virsu flomastram. Zīmējumu var arī dzēst, turklāt, veidojas interesanti efekti, kad nedaudz parādās vēsais tonis.

Uzdevums: tehniku apvienošana. Trešā stadija

Kad zilā krāsa izžuvusi, uzklāj siltu toni, piemēram, oranžu. Uzbūves līnijas var palikt apakšā zem akvareļa, būs vieglāk zīmēt.

Uzdevums: tehniku apvienošana. Otrā stadija

Lai panāktu rūsas efektu vēlams tonēt zīmējumu ar vairākām krāsām, taču jāatceras, ka tas tomēr ir zīmējums, nevis gleznojums, tāpēc vajadzētu izvairīties no krāsu attiecībām. Lai gan priekšmeti tonāli atšķiras, jāieklāj visi ar vienādu vēsu toni, izņemot balto fonu un pamatu. Nevajadzētu lietot daudz ūdeni,  - zīmējums ir uz vatmana un papīrs var kļūt nelīdzens. Krāsa jāuzklāj precīzi gar kontūru.

Uzdevums: tehniku apvienošana. Pirmā stadija

Gadsimtu vecam gludeklim ir sarežģīta forma, tāpēc nepieciešama stabila uzbūve. Apaļās detaļas jāieliek "kastē", jo jāpanāk perspektīva. Krāsns aizbīdnis piesliets nedaudz slīpi, tas ir simetrisks un obligāti jāzīmē viduslīnija. Lai savienotu visus trīs priekšmetus vienotā  ansamblī, nepieciešamas vertikāles un proporciju horizontāles. Var delikāti ieklāt ēnas laukumus.

Deguna tonāls zīmējums

Ēnas laukumam jābūt tumšam, lai izceltos apgaismojums un būtu pietiekoši daudz pelēko toņu, ar kuriem veidot formu. Tuvākās detaļas zīmē asāk un kontrastaināk, lai panāktu telpiskumu. Jāizvairās no apvilkuma un kontūras, jo kontūra grauj apjomu. Strīpojumam jābūt vienmērīgam, līnijas krustojas 30 - 35 grādu leņķī.

Kā zīmēt ģipša degunu. Uzbūve. Proporcijas

Ģipša deguna zīmējumu sāk ar ārējām proporcijām - zilās līnijas, iekļaujot arī krītošo ēnu. Deguna garunu var sadalīt uz pusi un atrast vidu. Violetās līnijas parāda perspektīvas virzienus, pēc kurām var spriest par objekta novietojumu - tas ir virs acu līmeņa, jo perspektīva iet uz leju. Dzelteno līniju krustpunktā ir viduspunkts, ko var izmantot, nosakot proporcijas. Zaļā līnija ir deguns viduslīnija, kuru noteikti jāzīmē, jo deguns ir simetrisks.

Atvērtas kastes uzbūve. Slīpumi

Zīmējot kasti, nepieciešamas daudzas palīglīnijas, kuras parāda proporcijas un izsaka novietojumu telpā, attiecībā pret zīmētāju. Violetās līnijas ir horizontāles, kuras zīmē gar būtiskām kastes vietām: zemākais punkts, augstākais punkts, kastes iekšējais stūris, atlocījuma stūris. Gaiši zilās līnijas ir vertikāles, kuras zīmē gar tālākajiem punktiem un izvelk cauri kastes stūriem un atlocījuma vietām. Tumši zilās līnijas attēlo perspektīvas samazinājumu. Oranžās līnijas parāda atlocījumu virzienu, kuru vēlams pagarināt. Zaļās līnijas parāda redzes leņķi - no augšas uz leju. Dzeltenās līnijas savieno atlocījumus. Rezultātā veidojas savdabīgs tīkls, kurā atrodas "noķerta" kaste.

Divu kubu konstruktīvs zīmējums

Zīmēt sāk no ārējām proporcijām, apvienojot abus priekšmetus. Tad zīmē iekšējās proporcijas un tikai pēc tam pašu priekšmetu. Perspektīvas līnijas tiek pagarinātas, tās zīmē paralēlas, ar tendenci uz samazinājumu. Perspektīva sākas no tuvākās šķautnes.

Mērīšana

Divi kubi

Papīra lapa ir plakana, taču uz tās jāuzzīmē trīs dimensiju objekti, kuriem ir ne tikai augstums un platums, bet arī dziļums. Tieši "aizejošās" plaknes ir tās, kuras visgrūtāk attēlot, tāpēc nepieciešama mērīšana un horizontāles. Horizontāles velk gar kubu stūriem, tās palīdz gan noteikt attālumu, gan leņķus, turklāt, apvienojot uz vienas līnijas vairākus priekšmetus, iespējams atrast precīzu to atrašanās vietu. Uz zilās horizontāles, piemēram, atrodas gan lielā kuba tuvākais zemākais stūris, gan mazā kuba tālākais apakšējais stūris. Vertikāles izmanto, lai noteiktu kubu sānu plakņu izmērus, kuras parasti liekas platākas, nekā ir patiesībā. 

Zīmēšanas process

Zīmējot tiek pastiprinātas pašēnas un krītošās ēnas, tādējādi palielinot kontrastu. Kontrasts ir nepieciešams, lai rastos pietiekoši daudz pelēko toņu, ar kuru palīdzību veidot formu. Ēnas un pašēnas zīmē ar mīkstu zīmuli - B, 2B, pustoņus ar vidēji mīkstu zīmuli - HB,F, apgaismoto daļu var zīmēt ar H.

Dominējošais strīpojuma virziens

Strīpojuma tehnika var būt daudzveidīga, atkarībā no temperamenta, taču jaievēro, ka apjomu vislabāk parādīs strīpojums, kura līniju virziens sakrīt ar plakņu virzienu.

Ar ko sākt?

Vispirms jāsajūt kopējais apjoms, objekta raksturs un dominējošais virziens. Tāpēc vajadzīgas horizontāles un vertikāles.

1. Tālāko punktu līnijas. Palīdz iekļauties lapā, veido ārējo proporciju  (sarkanās līnijas)

2. Iekšējās proporcijas. Locījumi - vietas, kur izmainās forma  (zilās līnijas)

3. Slīpumi. Saistība starp atsevišķām papīra daļām, kad tiek zīmēti nevis fragmenti, bet meklēti apvienojoši virzieni, kurus velk pāri visai lapai  (zaļās līnijas)

4. Dominējošais virziens, šajā gadījumā - diogonāle  (melnās līnijas)

Kad proporcijas un slīpumi ir atrasti, ieklāj ēnas laukumu, apvienojot pašēnu ar krītošo ēnu.

Uzdevums: Forma

Papīra forma ir pietiekoši plastiska, lai radītu gan asus leņķus un izliekumus, gan pludlīnijas. Veidojot apjomu, jāizvairās no apvilkuma (kontūras), jo kontūra, smaga, melna līnija, iznīcina formu.